Ienāca prātā palasīt Dainas Kraukles  2015. gadā izdoto grāmatu “ Gadatirgi Latvijā” Ļoti interesanta grāmata gadatirgus dalībniekiem, kā arī apmeklētājiem.

Un atausa atmiņā pirmais gadatirgus, kur es vēl biju maza meitene…Tēvs bija uzbūvējis motorlaivu un turēja to Juglas laivu bāzē. Parasti sestdienās  braucām vizināties pa Ķīšezeru. Bet laivai kaut kas bija noticis, un kamēr tēvs laboja, mēs ar mammu aizgājām uz Brīvdabas muzeju. Tā bija pasaka, nekas tamlīdzīgs Latvijā nebija pieredzēts. Tik daudz skaistu lietu! (Toreiz jau veikalos nekā nebija) Mamma bija liela adītāja un man mugurā bija viņas adītā kleitiņa, atceros kā šodien, daudzas muzeja adītājas jautāja mammai padomu un es kā modele tur grozījos. Par modeli es protams nekļuvu, bet par amatnieci gan.:)

Šogad manuprāt būs 35 reize, kad piedalos Latvijas Etnogrāfiskā muzeja gadatirgū. Atgriežoties pie Dainas Kraukles grāmatas, mums, kā dalībniekiem vajadzēja rakstīt atmiņas par gadatirgū piedzīvoto, kas labs, kas slikts. Daina daudzus stāstus iekļāva arī savā grāmatā. Tad lūk manējais, manuprāt rakstīts ap 2002 gadu. Bet varbūt vēlāk😊

"Ingūna Vegnere, ādas apstrādes meistare no Ķekavas:

Īsti pat neatceros, kurā gadā sākām piedalīties Lielajā Gadatirgū, tā mēs viņu saucam, bet tas varētu būt 1985. gads. Tas vienmēr bija gada notikums Nr. 1. Gatavojāmies tam jau no rudens, darbus krāvām kaudzītēs un sapņojām par vasaru…

Sākumā bija bailes, vai to pirks vai šo pirks. Tomēr pirmie tirgi, mūsu skatījumā, bija diezgan smieklīgi - darbi tika izpārdoti zibenīgā ātrumā, tirgotāji cits citam lielījās, cikos pārdots pēdējais darbs. Protams, palika vēl šādi tādi darbiņi, ko otrā dienā tirgot, bet tie vairs nebija ejošie.

Parasti nakts uz sestdienu pagāja beidzot pēdējos darbus, gulēts netika ne mirkli, un tad vēl no sestdienas uz svētdienu… Ļoti bieži gadījās, ka vīram iekrita vārda diena. Vakarā viesi. Jaunība.

Gadatirgus rītā pucējos kā uz kāzām, tautastērpam vajadzēja būt ideāli izgludinātam, svārkiem ieloces kā uzrasētas, asas, precīzas. Jau otrajā gadā (1986) nopirku sev Zemgales tautastērpu. Daudzi ārzemnieki vēlējās ar mani fotografēties.:)

No 1985. gada līdz apmēram 1992. gadam tirgi bija vienkārši "dieva dāvana", jo gandrīz visu, ko esi sastrādājis, varēja izpārdot. Vēlāk jau sāka veikties sliktāk, taču es nekad nevarēju sūdzēties, ka slikti gājis. Arī pēdējie gadi, kad daudzi amatnieki atmetuši pēdējās cerības par savu darbu saņemt arī samaksu, man ir bijuši tīri labi. Protams, jāstrādā ir vairāk, vairāk jādomā par to, kādam pircējam domāta šī prece. Tagad amatniekam nepietiek ar to vien, ka labi prot savu amatu, ir jāmāk savu preci arī piedāvāt īstajā laikā un īstajā vietā. Mārketings.

Interesantākie pirkumi un atgadījumi. Kāda kundzīte vēlējās nopirkt manu personīgo somu, kas Gadatirgū kalpoja kā naudasmaks. Bija lieli smiekli gan man, gan potenciālajai pircējai.

Kādu gadu bija daudz japāņu tūristu. Tā nu viena japāniete nopērk jostiņu ar zīmējumu, pēc mirkļa klāt vēl viena - un atkal izvēle tā pati, pēc laika trešā — un atkal tā pati josta! Sākām jau gaidīt nākamo un sagaidījām, apkārtējie knapi valdīja smieklus. Vairāk gan neviena nenāca.

Kad mūsu pulciņa bērni vēl bija mazi, arī gadījās kuriozs. Visi spēlējās turpat līdzās, tirgus karstumā pēkšņi pamanām- bērnu nav!Apskrienam visu tirgu, nav! Tad paskatījāmies blakus tirgotāja teltī... jā... visi trīs mierīgi guļ.

Reiz kāds pircējs sāk mani iztaujāt: kas tā par ādu, tā un šitā... Stāstu viņam, lai saprotamāk: tā ir cūkāda, tā govs āda, tā zamšāda... Viņš izbrīnīts jautā: Kas tad tas par dzīvnieku  zamsis?" Smējāmies līdz asarām. Kopš tā laika zamšādu”saucu par zamsi.

Pagājušogad pie mūsu galda pienāca prezidentes kundze, jutos visai apmulsusi, lai neteiktu vairāk. Nekad vēl nebiju runājusi ar tik prominentu personu.

Pārpratumi Gadatirgū vai nu nav bijuši, vai arī es neatceros, tas pats attiecas uz zudībām. Vairākos tirgos nācās cīnīties ar čigānietēm, un ne tikai, jo arī daži mūsu tautieši apguvuši šo "tirgošanās mākslu". Sistēma šāda: vispirms tiek izvērsta liela ažiotāža, skaļas sarunas, darbi tiek pārcilāti no vienas vietas uz otru, katram tiek prasīta cena, jautāti visnejēdzīgākie jautājumi. Tad visā tajā karstumā tiek parādīti 50 lati vai 20 lati un turēti rokās vairāki darbi. Nauda tiek ātri paslēpta, lai rastos iespaids, ka pārdevējs to saņēmis un tiek gaidīts atlikums. Vēl līdz šai dienai daudzi uzķeras uz šī trika. Atdod darbus par velti un vēl pie maksā. Bēdīgi.

Salīdzinot ar citiem amatniecības izstrādājumu tirgiem Latvijā, Brīvdabas Gadatirgus ir perfekti organizēts, ir padomāts par pilnīgi visu. Šis tirgus ir visprestižākais amatniekiem. Tie ir kā Dziesmu svētki, ja tā drīkst salīdzināt. Katra reize ir notikums, pirms katra tirgus ir patīkams satraukums, svētku sajūta, pacilāts gara stāvoklis, vismaz man. Protams, zināmā mērā tas saistīts ar gaidāmo peļņu, bet tas nav primāri. Visa gaisotne, tautastērpi, vide, cilvēki visapkārt - tas rada šo īpašo, neatkārtojamo noskaņu."